Vismaz reizi dienā un dažkārt pat vēl biežāk dažādi birokrāti sankciju ieviešanu pret Krieviju raksturo kā «saliedētu un vienotu pieeju», uzsverot, ka «ir iesaistīti visi sabiedrotie». Šādus uzskatus pauž vairāki ASV sabiedrotie, īpaši dažas no entuziastiskākajām jaunajām NATO dalībvalstīm Austrumeiropā, iezīmējot vīziju par pasauli, kurā Krievija ir kļuvusi par izstumto – daudz lielāku un aukstāku Ziemeļkorejas versiju.
Neesmu pārliecināts, kāds ir šo diezgan optimistisko preses relīžu mērķis. Runājot par Krievijas sodīšanu, pat paviršs skatījums uz situācijas realitāti nešaubīgi parāda, ka ne tikai starptautiska sabiedrība, bet pat Eiropas Savienība ir bezcerīgi sadalījušās. Tas, ka nebūt ne visi vēlas agresīvu sankciju ieviešanu, ir slikti glabāts noslēpums, un daudzas ietekmīgas ES valstis (piemēram, Vācija, Itālija un Austrija) ir aktīvā opozīcijā nopietniem centieniem vērst sankcijas pret Krieviju.
Pirms ejam tālāk, ir vērts ietvert arī nelielu piezīmi par piesardzību. Visticamāk, lidmašīnu notrieca Krievijas atbalstīti nemiernieki Doņeckas apgabalā. Ņemot vērā nozieguma milzīgos apmērus, iespējamā Krievijas iesaiste varētu iezīmēt kardinālas izmaiņas ES politikā.
Bet vardarbīgas sacelšanās ir plosījušas Ukrainu jau vairākus mēnešus pirms MH17 uzspridzināšanas debesīs, tomēr ES atbildes reakcija bija vāji izteikta. Kāpēc? Ar ko skaidrojama Eiropas ārkārtīgā piesardzība? Atbildēt var ar vienu vārdu: nauda. Kopējais ES un Krievijas tirdzniecības apjoms ir vienkārši milzīgs. Tirdzniecības bilancē Krievija bija trešā lielākā ES partnere, veidojot aptuveni 9,5% no kopējā apjoma (ASV un Ķīnai abām ir apmēram 13%).
Interesanti, ka, pēc Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem, ES tirdzniecība ar Krieviju uzplauka 2012. gadā, aptuveni par 20% pārsniedzot maksimālos apjomus pirms finanšu krīzes. Pieaugumu galvenokārt izraisīja lielāks energoresursu imports, īpaši naftas. Viens no būtiskākajiem, bet nepietiekami publiskotajiem stāstiem ir pašreizējais ES naftas ieguves sarukums, jo naftas lauki Ziemeļjūrā strauji samazinās. Šo samazinājumu lielā mērā aizstāj imports no Krievijas Federācijas. Varbūt skan pārsteidzoši, bet Krievija ir atbildīga par aizvien pieaugošo ES importa proporciju pēdējo desrhit gadu laikā – 2013. gada rādītājs 12,3% bija augstāks nekā jebkad un par 60% lielāks nekā 2003. gadā.
Tomēr ES nav monolīta, to veido valstis ar atšķirīgu ekonomisko struktūru un eksporta profiliem. Eiropas tirdzniecība ar Krieviju ir ārkārtīgi nelīdzsvarota – dažas valstis veido lielāko daļu no kopējā. apgrozījuma. Piemēram, Vācija nodrošina vairāk nekā trešdaļu no kopējā ES eksporta uz Krieviju, nosūtot uz šo valsti preces par aptuveni 50 miljardiem dolāru. Itāliju parasti neuzskata par eksporta lielvalsti, tomēr tā ierindojas otrajā vietā, pārdodot Krievijai rūpnieciskās iekārtas un darbagaldus aptuveni 15 miljardu dolāru vērtībā. Arī Nīderlande uz Krieviju eksportē pietiekami lielus preču apjomus – par vairāk nekā desmit miljardiem dolāru. Tas nozīmē, ka šīs trīs valstis veido vairāk nekā 60% no kopējā ES eksporta.
Jāņem vērā arī plašāka ES ekonomiskā realitāte. Bloka pastāvīgais ekonomiskais vājums, lielie parādi un augstais bezdarba līmenis ievērojami samazina entuziasmu īstenot jebkādus grandiozus transformējošus projektus.
Lielās recesijas ietekme uz ārpolitiku īpaši spilgti izpaužas Itālijā. Šādā situācijā nepārsteidz, ka ne Itālijas sabiedrība, ne politiskā elite neizrāda interesi par Krievijas konfrontēšanu, tā vietā koncentrējoties uz abpusēji izdevīgu ekonomisko sadarbību. Patiesi, ja ņem vērā Itālijas riskanto ekonomisko situāciju un vēsturisko nesaskaņu trūkumu ar Maskavu, būtu ļoti pārsteidzoši, ja šī valsts atbalstītu agresīvu sankciju režīmu. Vācija un Austrija ir labākā ekonomiskā formā, bet to ekonomikas ir trauslas un nevar atļauties būtiskus satricinājumus.
Kamēr Eiropu nomocīs ekonomiskā dalīšanās starp pārtikušajiem ziemeļiem un taupības ierobežotajiem dienvidiem, to šķels arī jautājums par sankcijām pret Krieviju. Valstis, kuras atrodas tālāk no Krievijas un kurām ir mazāki (vai nav vispār) vēsturiskie aizvainojumi pret šo valsti, pretēji demokrātijas veicināšanai vai militārai konfrontācijai turpinās koncentrēties uz biznesu un tirdzniecību. Ja ņem vērā šo strukturālo faktoru spēku un dziļumu, visticamāk, šī pieeja nemainīsies.
