Darbs zem spiediena

Darbs zem spiedienaNesen laikrastā izlasīju kādas augsto tehnoloģiju kompāni­jas vadītāja sleju, kurā viņš pavisam nopietni apgalvoja: «sāpju centru ietekmēšana» ir labs paņēmiens, kā motivēt cilvēkus gūt izcilus panāku­mus. Turklāt viņš to teica ne jau par strādniekiem pie konveijera, vien­kāršiem ierindniekiem armijā vai iesācējiem sportistiem. Runa bija nevis par to cilvēku rupju ietekmēša­nu, kuri izpilda parastus darbus, bet gan par talantīgu un izglītotu darbi­nieku stimulēšanu veikt varoņdarbus. Sāpes ir ļoti produktīvs stress, tās liek darīt brīnumu lietas, apgalvoja autors, atgādinot par gadījumu, kad pusmūža sieviete spēja pacelt automašīnu, kas bija saspiedusi viņas mazdēlu.

Slejas autors ir pelnījis atzinību – viņš uzdrīkstējās sākt runāt par jau­tājumu, kas satrauc ļoti daudzus, bet tikai daži to atzīst. Neņemsim vērā ētisko aspektu, bet pamēģināsim izprast šī jautājuma praktisko pusi. Vai patiešām sāpju centru ietekmēšana ir labs paņēmiens darbā ar izglītotiem un labi organizētiem cilvēkiem?

Mēs dzīvojam psiholoģijas uzplau­kuma laikmetā un zinām, kādas stī­gas jāaizskar un kuras aukliņas jāpa­rausta, lai otrs cilvēks darītu tieši to, ko mēs gribam. Profesionālā saskar­sme – nav pat svarīgi, priekšnieks un padotais, pārdevējs un pircējs, pro­jekta partneri – vairs nav dzīva, spon­tāna un emocionāla. Mēs kaut ko ru­nājam ne tāpēc, ka tas mūs tiešām uztrauc, rada bažas vai galu galā tra­cina. Mēs runājam tādēļ, lai ietekmē­jamais objekts darītu to, ko mums no viņa vajag. Mēs pārdodam ideju, lie­kam nonākt līdz vajadzīgajam secinā­jumam, stimulējam vajadzīgo reakci­ju. Saprotams, ka objekts neko par to nezina – viņš atbilstošas grāmatas nav lasījis, treniņus nav apmeklējis un lī­dzīgu pieredzi nav uzkrājis, tāpēc pat nenojauš, ka ar viņu tieši tagad tiek manipulēts.

Vadītāju, kurš pastāvīgi krīt histērijā, pacietīs tikai tad, ja viņš tiešām ir ģēnijs vai arī maksā ļoti lielu algu.

Taču patiesībā visi jau sen ir iemā­cījušies atšķirt patiešām sirsnīgu at­tieksmi no šādiem trikiem, izveidojuši aizsardzību un – katram gadījumam – ar neuzticību izturas arī pret nevilto­tām emocijām. Kad priekšnieks, sakot motivējošu runu, sāk dziedāt gluži kā lakstīgala vai ar aprēķinu iedarbojas uz padoto sāpju centriem, nopietni to uztver tikai paši naivākie. Saprātī­gākie un pieredzējušākie lieliski zina, kas īsti tajā brīdi notiek. Tai aizsardzī­bai, ko mēs esam izveidojuši pret ma­rionešu aukliņu raustītājiem, izsisties cauri var tikai ar patiesām emocijām. Un mēs vienmēr zinām, kad otrs cil­vēks patiešām nopietni pārdzīvo, bet kad liek lietā dažādus ietekmēšanas paņēmienus. Ja priekšnieks pats nejūt sāpes, tad atbilde uz šādu ietekmēša­nu būs tikai dusmas. Taču pat tad, ja viņš ir patiess, niknums var būt spē­cīgs līdzeklis, tam nedrīkst ļaut iz­pausties pārāk bieži. Vadītāju, kurš pastāvīgi krīt histērijā, pacietīs tikai tad, ja viņš tiešām ir ģēnijs vai arī maksā ļoti lielu algu.

Turklāt mūsu prāts patiešām labāk darbojas zem spiediena. Deadline, kas strauji tuvojas, ir lielisks enerģijas avots. Efektīvi strādājošiem cilvēkiem patīk izjust spēku sasprindzinājumu, pārsniegt iespējamā robežas un tikt galā ar izaicinājumiem. Priekšnieka darbs – palīdzēt viņiem to izdarīt. Re­gulēt uzdevuma sarežģītības un tā iz­pildījuma savstarpējo attiecību (ar no­teikta termiņa un rezultāta parametru palīdzību) ir svarīga prasme, un ne katram menedžerim tā piemīt.

Darbs zem spiediena, tas pa­tiešām ir grūti – arī pašam vadītājam pastāvīgi jābūt lietas kursā, jābūt ie­saistītam, jo dažādiem cilvēkiem va­jadzīgi atšķirīgi priekšnoteikumi, lai uzturētu augstu intelektuālo un emo­cionālo spēku sasprindzinājumu. Ne­pavisam nav vajadzīgs katru reizi iemīt kādu dubļos vai skaļi bļaustī­ties – daudz efektīvāka ir dzelzs roka samta cimdā. Pietiks, ja katru reizi, kad beidzies darbs un izpildes termiņš, tiks pārbaudīts un novērtēts rezultāts. Turklāt šajā gadījumā viss ir godīgi, nav nekādas manipulēšanas – mēs taču esam saskaņojuši noteikumus, tā bija pieaugušu cilvēku vienošanās.Darbs zem spiediena

Mēs esam gatavi sasprindzināt spēkus, lai pēc tam varētu sev teikt: es to paveicu, es varēju! Netiešs apstiprinā­jums iepriekš rakstītajam – vispārē­jā aizraušanās ar maratonu skriešanu. Taču panākumus nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt par zemu. Cilvēks, protams, pats apzinās, kad viņam ir izdevies un kad nē, bet viņa prie­ku var palielināt, liekot saprast, ka ari citi (ieskaitot priekšnieku) novēr­tē, cik tas bija lieliski. Un nav obligāti jāgaida garā ceļa beigas, teiksim, pro­jekta pabeigšana pilnībā. Ļoti labi mo­tivē arī sasniegumi starpposmos.

Lai attaisnotu rupjību attieksmē pret padotajiem, ierasts atsaukties uz izciliem, bet vienlaikus ari visai nežē­līgiem līderiem, saka: paskatieties, kā viņš izturējās pret cilvēkiem un kādi ir panākumi! Tomēr, ja ieskatās uz­manīgāk, tur vienmēr bez sāpju cen­tru ietekmēšanas atklāsies vēl kaut kas – nopietni izaicinājumi un lieli sa­sniegumi, kas sniedz dzīves pilnības izjūtu. Tās dēļ cilvēki var daudz ko piedot.

Leave your comment