Nesen laikrastā izlasīju kādas augsto tehnoloģiju kompānijas vadītāja sleju, kurā viņš pavisam nopietni apgalvoja: «sāpju centru ietekmēšana» ir labs paņēmiens, kā motivēt cilvēkus gūt izcilus panākumus. Turklāt viņš to teica ne jau par strādniekiem pie konveijera, vienkāršiem ierindniekiem armijā vai iesācējiem sportistiem. Runa bija nevis par to cilvēku rupju ietekmēšanu, kuri izpilda parastus darbus, bet gan par talantīgu un izglītotu darbinieku stimulēšanu veikt varoņdarbus. Sāpes ir ļoti produktīvs stress, tās liek darīt brīnumu lietas, apgalvoja autors, atgādinot par gadījumu, kad pusmūža sieviete spēja pacelt automašīnu, kas bija saspiedusi viņas mazdēlu.
Slejas autors ir pelnījis atzinību – viņš uzdrīkstējās sākt runāt par jautājumu, kas satrauc ļoti daudzus, bet tikai daži to atzīst. Neņemsim vērā ētisko aspektu, bet pamēģināsim izprast šī jautājuma praktisko pusi. Vai patiešām sāpju centru ietekmēšana ir labs paņēmiens darbā ar izglītotiem un labi organizētiem cilvēkiem?
Mēs dzīvojam psiholoģijas uzplaukuma laikmetā un zinām, kādas stīgas jāaizskar un kuras aukliņas jāparausta, lai otrs cilvēks darītu tieši to, ko mēs gribam. Profesionālā saskarsme – nav pat svarīgi, priekšnieks un padotais, pārdevējs un pircējs, projekta partneri – vairs nav dzīva, spontāna un emocionāla. Mēs kaut ko runājam ne tāpēc, ka tas mūs tiešām uztrauc, rada bažas vai galu galā tracina. Mēs runājam tādēļ, lai ietekmējamais objekts darītu to, ko mums no viņa vajag. Mēs pārdodam ideju, liekam nonākt līdz vajadzīgajam secinājumam, stimulējam vajadzīgo reakciju. Saprotams, ka objekts neko par to nezina – viņš atbilstošas grāmatas nav lasījis, treniņus nav apmeklējis un līdzīgu pieredzi nav uzkrājis, tāpēc pat nenojauš, ka ar viņu tieši tagad tiek manipulēts.
Vadītāju, kurš pastāvīgi krīt histērijā, pacietīs tikai tad, ja viņš tiešām ir ģēnijs vai arī maksā ļoti lielu algu.
Taču patiesībā visi jau sen ir iemācījušies atšķirt patiešām sirsnīgu attieksmi no šādiem trikiem, izveidojuši aizsardzību un – katram gadījumam – ar neuzticību izturas arī pret neviltotām emocijām. Kad priekšnieks, sakot motivējošu runu, sāk dziedāt gluži kā lakstīgala vai ar aprēķinu iedarbojas uz padoto sāpju centriem, nopietni to uztver tikai paši naivākie. Saprātīgākie un pieredzējušākie lieliski zina, kas īsti tajā brīdi notiek. Tai aizsardzībai, ko mēs esam izveidojuši pret marionešu aukliņu raustītājiem, izsisties cauri var tikai ar patiesām emocijām. Un mēs vienmēr zinām, kad otrs cilvēks patiešām nopietni pārdzīvo, bet kad liek lietā dažādus ietekmēšanas paņēmienus. Ja priekšnieks pats nejūt sāpes, tad atbilde uz šādu ietekmēšanu būs tikai dusmas. Taču pat tad, ja viņš ir patiess, niknums var būt spēcīgs līdzeklis, tam nedrīkst ļaut izpausties pārāk bieži. Vadītāju, kurš pastāvīgi krīt histērijā, pacietīs tikai tad, ja viņš tiešām ir ģēnijs vai arī maksā ļoti lielu algu.
Turklāt mūsu prāts patiešām labāk darbojas zem spiediena. Deadline, kas strauji tuvojas, ir lielisks enerģijas avots. Efektīvi strādājošiem cilvēkiem patīk izjust spēku sasprindzinājumu, pārsniegt iespējamā robežas un tikt galā ar izaicinājumiem. Priekšnieka darbs – palīdzēt viņiem to izdarīt. Regulēt uzdevuma sarežģītības un tā izpildījuma savstarpējo attiecību (ar noteikta termiņa un rezultāta parametru palīdzību) ir svarīga prasme, un ne katram menedžerim tā piemīt.
Darbs zem spiediena, tas patiešām ir grūti – arī pašam vadītājam pastāvīgi jābūt lietas kursā, jābūt iesaistītam, jo dažādiem cilvēkiem vajadzīgi atšķirīgi priekšnoteikumi, lai uzturētu augstu intelektuālo un emocionālo spēku sasprindzinājumu. Nepavisam nav vajadzīgs katru reizi iemīt kādu dubļos vai skaļi bļaustīties – daudz efektīvāka ir dzelzs roka samta cimdā. Pietiks, ja katru reizi, kad beidzies darbs un izpildes termiņš, tiks pārbaudīts un novērtēts rezultāts. Turklāt šajā gadījumā viss ir godīgi, nav nekādas manipulēšanas – mēs taču esam saskaņojuši noteikumus, tā bija pieaugušu cilvēku vienošanās.
Mēs esam gatavi sasprindzināt spēkus, lai pēc tam varētu sev teikt: es to paveicu, es varēju! Netiešs apstiprinājums iepriekš rakstītajam – vispārējā aizraušanās ar maratonu skriešanu. Taču panākumus nekādā gadījumā nedrīkst novērtēt par zemu. Cilvēks, protams, pats apzinās, kad viņam ir izdevies un kad nē, bet viņa prieku var palielināt, liekot saprast, ka ari citi (ieskaitot priekšnieku) novērtē, cik tas bija lieliski. Un nav obligāti jāgaida garā ceļa beigas, teiksim, projekta pabeigšana pilnībā. Ļoti labi motivē arī sasniegumi starpposmos.
Lai attaisnotu rupjību attieksmē pret padotajiem, ierasts atsaukties uz izciliem, bet vienlaikus ari visai nežēlīgiem līderiem, saka: paskatieties, kā viņš izturējās pret cilvēkiem un kādi ir panākumi! Tomēr, ja ieskatās uzmanīgāk, tur vienmēr bez sāpju centru ietekmēšanas atklāsies vēl kaut kas – nopietni izaicinājumi un lieli sasniegumi, kas sniedz dzīves pilnības izjūtu. Tās dēļ cilvēki var daudz ko piedot.