Sociālisms ir efektīvs – tā deviņdesmitajos gados ASAP rakstīja vadības guru Toms Pīterss. Jums nāk smiekli? Labi, jums daļēji ir taisnība. Sociālisms ir efektīvs, bet tikai ļoti mazos daudzumos. Tas nav samērīgs. To pašu var teikt par uzņēmumu komandām. Iedomājieties tipiskas situācijas: izpēti, jaunas preces, mārketinga vai tirdzniecības kampaņas izstrādi. Cilvēku grupa, kas ar prieku strādā pie projekta īstenošanas un sadarbojas cits ar citu, gandrīz vienmēr pārspēs ģeniālu cilvēku, kurš strādā viens pats. Tomēr komandai ir jābūt mazai, pat ļoti mazai, citādi tā pati sevi sagraus.
Šī ideja nebūt nav jauna. Romas impērijas laikā leģionu vienībās bija tik daudz karavīru, lai tie visi kaujas karstumā varētu dzirdēt komandiera pavēles. Vienības lielums – astoņi karavīri tika noteikts pēc tā, cik cilvēku varēja satilpt standarta teltī. Pēc diviem tūkstošiem gadu uzņēmuma Amazon dibinātājs un vadītājs Džefs Bezoss saistībā ar komandas lieluma noteikšanu runāja par divu picu likumu. Bezoss apgalvo: «Ja komandas pabarošanai nepieciešams vairāk par divām picām, tā ir pārāk liela.»
Vai tā ir sakritība, ka Romas impērijas leģiona vienības un Amazon triecienkomandas ir līdzīgas pēc cilvēku skaita? Nē. Cilvēka smadzeņu, precīzāk, īstermiņa atmiņas īpatnība ir saistīta ar principu, ko psihologs Džordžs Millers dēvē par «maģisko skaitli septiņi plus vai mīnus divi». Tas nozīmē, ka cilvēks īstermiņa atmiņā spēj uztvert un īsu brīdi atcerēties no piecām līdz deviņām informācijas vienībām. Iedomājieties pasta indeksus! Smadzenēm ir ierobežots daudzums paņēmienu, kas palīdz atcerēties šādu informāciju. (Viens no tiem ir informācijas sadalīšana mazākās vienībās, piemēram, telefona numura sadalīšana valsts trīsciparu kodā, vietējā trīsciparu kodā un četrciparu tiešajā numurā.)
Tas nozīmē, ka optimālais mazo komandu lielums ir tāds pats kā efektīvais īstermiņa atmiņas diapazons mūsu smadzenēs. Mūsu prāts, šķiet, vislabāk spēj apstrādāt no piecām līdz deviņām informācijas vienībām. Ja komanda ir mazāka, tās dalībnieki bieži vien sadalās mazākās grupās – pāros vai pa trīs; ja komanda ir lielāka, saziņa vairs nav efektīva. Tomēr kāpēc saziņas problēmas rodas tieši tad, kad komanda pārsniedz divu picu lielumu?
Sarežģītā neiespejamo saikņu matemātika
Atbilde meklējama saikņu matemātikā. Lai saprastu šī efekta nozīmi, sāksim ar mazāko saikņu skaitu komandā un virzīsimies uz priekšu, attēlojot kopējo saikņu skaitu:
2 dalībnieki = 1 saikne;
3 dalībnieki = 3 saiknes;
4 dalībnieki = 6 saiknes;
5 dalībnieki = 10 saiknes;
6 dalībnieki = 15 saiknes;
16 dalībnieki = 256 saiknes;
32 dalībnieki = 1024 saiknes.
Ievērojiet, ka pēc viencipara skaitļiem vienādojums reducējas līdz N2, un N šeit apzīmē komandas dalībnieku skaitu. Saikņu sarežģītība palielinās daudz ātrāk nekā komandas dalībnieku skaits. Ja komandā ir 1500 dalībnieku (tas ir parastais komandas lielums uzņēmumā ar aptuveni 500 miljonu dolāru peļņu), starpsavienojumu skaits sasniedz 2,25 miljonus. Tas rada acīmredzamu problēmu. Persona spēj uzturēt saziņu ar daudz mazāku cilvēku skaitu, tāpēc, komandai palielinoties, tās dalībnieku komunikācija strauji pasliktinās.
Ja šis skaits sasniedz 50, tas jau ir gandrīz neiespējams uzdevums. Pat tie retie indivīdi, kas lieliski atceras sejas un vārdus, nespēj uzturēt saziņu ar tik daudziem cilvēkiem tikpat labi kā ar sešu cilvēku komandu. Neraugoties uz sociālo portālu, īsziņu un videokonferenču sniegtajām iespējām, mums joprojām nav ne laika, ne enerģijas pastāvīgi veidot tūkstošiem tuvu, personisku saikņu.
Tieši tāpēc lielākas komandas gandrīz nekad negūst lielākus panākumus. Līdz ar to sociālisms nav efektīvs, ja tas skar vairāk nekā aptuveni divpadsmit cilvēku. Tam nav nekādas saistības ar ideoloģiju, bet ir vistiešākā saistība ar sarežģīto neiespējamo saikņu matemātiku.
