Daži uzskata, ka, cilvēkiem pieaugot, viņu vēlmes un intereses pilnībā mainās, tomēr es tam nepiekrītu. Jau tad, kad biju pavisam mazs, zināju, ka man reiz piederēs kāds jaudīgs transporta līdzeklis. Kamēr vecāki bija darbā, lielu daļu sava laika es pavadīju, spēlējoties ar kaimiņu bērniem. Vienam no maniem draugiem – Kārlim, kurš dzīvoja blakus mājā, bija vecākais brālis Jānis. Viņam bija skaists, liels motocikls, ar kuru Jānis brauca ciemos pie meitenēm. Katru reizi, kad viņš cēli piebrauca pie savas mājas, es ar apbrīnu lūkojos uz jaudīgo spēkratu un tā spoži nopulētajām detaļām. Jā, tā laikam bija pirmā reize, kad apjautu to, ka man tiešām interesē motocikli. Sapratu, ka tad, kad izaugšu, arī vēlos sev tādu iegādāties.
Gāja laiks, es pabeidzu vidusskolu un devos dzīvot uz pilsētu, lai mācītos augstskolā. Tā kā matemātika un statistika bija mana stiprā puse, izvēlējos studēt biznesa vadību, jo cerēju, ka reiz man pašam būs savs uzņēmums. Četri gadi pagāja nemanot, un es ieguvu augstāko izglītību. Pa to laiku, kamēr studēju, sastapu arī savu lielo mīlestību – Agnesi.
Tā kā vēlējos uzsākt savu biznesu, sapratu, ka jāmācās tālāk, tāpēc iestājos maģistros. Arī tur studēju uzņēmējdarbību.
Tā kā manas draudzenes brālis Kārlis bija ieguvis izglītību, kas saistīta ar finansēm un mārketingu, kopā nolēmām uzsākt biznesu – nodarboties ar ekoloģisko dārzeņu audzēšanu. Vieta, kur to darīt, mums bija – Agneses un Kārļa lauku māja, kas atradās 10 kilometru attālumā no pilsētas – burvīgā un klusā vietā.
Biznesa uzsākšana nebija viegla, taču pamazām mums izdevās piesaistīt klientus, un drīz pēc tam pilsētā atvērām savu veikaliņu. Saprotot, ka ziemas sezonā nokļūšana līdz lauku mājai nav vienkārša, nolēmu iegādāties džipu. Jāteic, ka ne mirkli nenožēloju savu izvēli. Tas bija pietiekami jaudīgs, lai es varētu nokļūt visur, kur citas vieglās mašīnas neriskētu braukt. Turklāt mani priecē tas, ka arī Agnesei ir iepatikusies šī automašīna.
Kādā vasaras vakarā lauku mājās sarīkojām nelielas svinības, uz kurām uzaicinājām vairākus draugus, tostarp manu bērnības kaimiņu Kārli. Vienā no sarunām viņš sāka stāstīt par savu brāli Jāni, kurš joprojām aizraujas ar motocikliem, tikai tagad ir iegādājies vēl lielāku un vērtīgāku spēkratu, bet veco neesot, kur likt. Kārlis iesmējās un piedāvāja, vai es negribot to iegādāties, jo bērnībā taču sapņoju par, ka braukšu ar moci. Kā uzzināju, motocikls, kuru Jānis pārdod, esot teicamā kārtībā, tikai vajagot braucēju. Un, ticiet vai ne, bet es to nopirku!
Tagad man ir savs transporta līdzeklis katrai sezonai: vasarā, plīvojot matiem, braucu ar motociklu, bet ziemā, kad degunā kniebj sals un sniegs laukos ir līdz ceļiem, pārvietojos ar džipu. Protams, par saviem spēkratiem rūpējos, kā vien varu. Braucu uzmanīgi, lai neizraisītu avārijas, bieži vedu uz apskatēm, kā arī regulāri iegādājos obligāto apdrošināšanu. Un visvieglākais veids, kā apdrošināt savu auto, ir pērkot OCTA internetā. Tā kā esmu biznesa cilvēks, un lieki laiku netērēju, tas man ir izdevīgi un ērti. Iesaku arī jums.
