Magnāts pasaules virsotnē

the mountainsViņš, iespējams, ir bagātā­kais cilvēks vienā no pa­saules mazākajām, ne­attīstītākajām valstīm, un tas nav nekāds brī­nums. Butāna, sīciņā Himalaju karaliste, kas ilgu laiku bija pasaulei slēg­ta, tagad ir pieejama uzņēmējdarbī­bai, un Dašo Topgjals Dorži ir meties iekšā gandrīz visos tirgos. Viņa ģime­nei piederošā Tashi Group darbojas viesnīcu, banku un celtniecības biz­nesā, brūvē alu un pilda pudelēs kokakolu. TashiCell ir viens no diviem pakalpojuma nodrošinātājiem vienā no pēdējām valstīm, kurā tika atļauti mobilie sakari.

Arī tūrisms zeļ un plaukst. Vēl tikai pirms četriem gadiem Butānu apmeklēja mazāk nekā 25 000 tūris­tu gadā, tagad – 100 000, un Dorži ir iesaistīts arī tajā. Pērn oktobri viņš at­jaunoja Butānas pirmās privātās lidsabiedrības Tashi Air darbību ar reisu uz Bangkoku caur Kalkutu. Tashi pie­derošo viesnīcu skaitā ir luksusa kla­ses īpašumi, ko pārvalda Singapūras Como Group un Indijas Taj Group, kā arī pašas Druk Hotels valsts galvaspil­sētā Timpu un Puntšolinā, dienvidu pierobežas pilsētā, kur atrodas Tashi galvenā mītne.

Četrdesmit astoņus gadus vecais Dorži, neordinārais Tashi Group vadī­tājs, ierodas uz tikšanos Uma Resort (tā pieder viņam) savā Hummer – pēc viņa teiktā, vienīgajā Butānā. Viņš ir ģērbies krosa kurpēs un džinsa bik­sēs, mati ir gari un izspūruši. Viņš iz­skatās drīzāk pēc baikera vai laivotāja, nevis ļoti bagāta cilvēka (vai karalis­kās ģimenes locekļa – viņa ģimenei agrāk piederēja Hā ieleja, kas atrodas 115 kilometru attālumā no Timpu, un viņš ir saglabājis titulu Karalis Dārg­akmens).

Ar cigāru zobos viņš stās­ta, kā traucas ar Harley motociklu un izbauda ātru nobraucienu pa strau­ju upi alumīnija laivā, kas spēj izturēt pat jūras bangas. «Tā es tagad gūstu savu adrenalīna devu.» Viņa nu jau mirušais tēvs Dašo Ugens Dorži sāka uzņēmējdarbību 1959. gadā, importējot rīsu un garš­vielas no Indijas. Kad Butānā tika at­ļautas plašākas investīcijas un tirdz­niecība, Dašo Topgjals, vecākais no trim brāļiem, nekavējās izmantot jaunās izdevības. Tashi tagad pie­der vairāk nekā 40 kompāniju, un tajās nodarbināti 3000 strādājošo.

Šīs kompānijas nekotējas biržā, izņemot kādu nelielu indiešu pārtikas preču ražošanas uzņēmumu. Tik mazā tirgū ir grūti tās novērtēt, kā arī izteikt skaitļos Dorži un viņa ģimenes turī­bu, taču apskatnieki apgalvo, ka Butā­nā neviens cits nav izveidojis tik veik­smīgu biznesu. «Butānas kompāniju vidū Tashi Group ir kā milzīgs gorilla, līderis daudzās jomās,» saka Kenets Stīvenss, Leopard Capital vecākais partneris Bangkokā, kura kompānija paredzējusi piesaistīt 20 miljonus dolāru un drīzumā izveidot Butānas in­vestīciju fondu.

Augoša tirgus apstākļos vienmēr uzrodas ietekmīgi bagātnieki ar la­biem sakariem. Viņi ielaužas jauna­jās tiesiski neregulētajās nozarēs, sa­grābj savās rokās vietējo franšīzi un licences tiesības no pazīstamu zīmolu starptautiskām korporācijām un gūst visu iespējamo labumu no savas valsts pēkšņās izaugsmes. Daudzējādā ziņā arī Dorži atbilst šim šablonam  viņam ir labi sakari, viņš ir daļa no ģimenes, no kuras nā­kuši karaļi, premjerministri un valdnieki. Taču viņš ir ari atšķirīgs – uz­ņēmīgāks un progresīvāks nekā dažas līdzīgas figūras Kambodžā, Vjetna­mā, Mjanmā un citur.

«Tashi pelnī­ti tiek uzskatīta par ļoti mūsdienīgu un tālredzīgu grupu,» saka Stīvenss.«Ārzemju investoriem Tashi varē­tu būt to potenciālo partneru sa­rakstā, ar ko sadarboties vai veidot kopuzņēmumu.» Butāna bija pārsvarā ag­rāra valsts un ilgi attei­cās no attīstības, līdz 1974. gadam pat neļau­jot tajā iebraukt tūris­tiem. Gadu desmitiem viena no Butānas galve­najām eksportprecēm bija pastmarkas. Tā bija pēdējā valsts, kurā tika ieviesti telefona sakari (1974. gadā), un viena no pēdējām, kur pa­rādījās televīzija un internets (1999. gadā). Šajā Sangrila pārticība tika mērīta nevis IKP, bet IKL – iekšze­mes kopējā laimē.

Butānā, kas paslēpusies starp pa­saules augstākajiem kalniem un ir iespiesta starp Indiju un Ķīnu, ir mazāk nekā 800 000 iedzī­votāju. IKP 2012. gadā bija tikai 1,75 miljardi dolāru. Taču 2006. gadā, kad karalis – Dorži brālēns – paziņoja par plāniem atteikties no troņa, radīt konstitūciju un organizēt vēlēšanas, valsts attīstības temps paātrinā­jās. Pērn jūlijā ievēlētais prem­jerministrs Tšerings Togbajs septembrī vizītes laikā Indijā paziņoja, ka viņa jaunā valdība uzmanību pievērsīs galvenokārt ekonomikai, pirmoreiz priekš­plānā izvirzot IKP, nevis IKL.

Himalayas«Mūsu ekonomika joprojām ir ļoti maza, bet mēs esam bagā­ti ar savu kultūru, tradīcijām un dabu,» saka Dorži. «Dažā ziņā mēs pat esam bagātākā valsts pasaulē.» Tirdzniecība ar Indiju, Butānas galveno sabiedroto un lielāko ārzem­ju valūtas avotu, strauji attīstās. In­dija jau tagad paņem visu Butānas hidroelektrostacijās saražotās elek­troenerģijas pārpalikumu. Butāna pa­redzējusi līdz 2020. gadam strauji pa­lielināt elektrības ražošanu, un Dorži vēlas nopietni iesaistīties šajā procesā.

Tashi tagad būvē ceļus un veic citus ar elektroenerģijas projektiem saistītus celtniecības darbus, bet Dorži mērķis ir tikt pie lielākā kumosa šajā biznesā, iegūstot līgumus pasūtījumiem, pie­gādei un, iespējams, pat iekārtu mon­tāžai. «Šī ir milzīga biznesa iespēja,» viņš saka. «Mēs vedam uz šejieni pa­pildu speciālistus un mācāmies. Ar laiku vietējie paši spēs veidot tuneļus un celt spēkstacijas.»

Tashi sāka ar preču piegādi no In­dijas uz Butānu, bet tagad preču kus­tība notiek abos virzienos. Bhutan Brewery, kas sāka darboties 2006. gadā, ar savu Druk alu jau iekarojusi 80% vietējā tirgus, un turpmākās iz­augsmes perspektīvas saistās ar Indi­ju. «Pašlaik aptuveni 40% mūsu alus nonāk Indijā, un šajā valstī mums vēl ir eksporta paplašināšanas iespē­jas,» uzskata Dorži. Tas pats attiecas uz Tashi lauksaimniecības un rūpnie­cības produkciju. «Mēs negrasāmies izvērst savu darbību ārpus subkonti­nenta.

Šeit mēs esam pārliecināti par sevi. Mūsu lielākais tirgus ir dien­vidos Indija, kur mums ir daudz priekšrocību. Mēs atrodamies blakus, un mums ir brīva tirdzniecība.» Tāpat kā citi šīs karalistes elitei piederīgie, Dorži tika aizsūtīts mācī­ties uz internātskolu Indijā. No piecu gadu vecuma viņš mācījās Sv. Džozefa jezuītu skolā Dardžilingā, pēc tam vidusskolā un koledžā Jaunanglijā ASV. «Mans tēvs vēlējās, lai iemā­cos disciplīnu,» viņš stāsta. «Bet es biju jauns. Man patika piedzīvojumi.»

Zēna gados vairāk nekā mācības vai ģimenes bizness viņu interesēja sports – viņš spēlēja futbolu un vēlāk lakrosu. Taču astoņdesmito gadu bei­gās, kad Tashi pievērsās metālu sakausējumiem un rūdu ķīmiskajai karstais punkts Kalnu ieskautajā un citu valstu ielenkuma esosaja Butānā strauji attīstās tūrisms bagātināšanai, Dorži devās uz Norvē­ģiju, lai iegūtu zinātnisko grādu me­talurģijā. Pirms atgriešanās Butānā 1991. gadā viņš šajā jomā nostrādāja divus gadus.

Pašlaik Dorži darbs Tashi Group ir cieši saistīts ar viņa centieniem valsts attīstības labā. «Butānas vārds jau ieguvis labu slavu,» viņš saka. «Butā­na visiem saistās ar nesabojātu vidi.» Taču viņš piebilst, ka šis vārds ir ne­pilnīgi izmantots resurss. Šajā ekono­mikas attīstības sākumposmā valsts vajadzības ir milzīgas – apmācība, in­vestīcijas, vadība. «Jauniem cilvēkiem ir motivācija un entuziasms, taču viņiem ir vājš priekšstats par ār­pasauli,» saka Normens Luksemburgs, amerikānis, kurš vada divus Tashi piederošus augstākās klases viesnī­cu kompleksus Uma.

«Butānieši cītīgi apgūst zinības. Viņiem nepieciešama lielāka pieredze un iespējas.» Daudzi tomēr kritizē Butānu par pastāvīgu izaugsmes ierobežošanu. Piemēram, tūrisms. Konsultanti no McKinsey izpētīja šo jomu un ieteica atcelt minimālo tūristu nodevu, aptu­veni 200 dolāru dienā, lai palielinātu tūristu skaitu līdz, iespējams, miljo­nam gadā, stāsta Tuji Nadiks, Butā­nas Tūrisma padomes direktors (šis ziņojums nav ticis publicēts). Tā vietā Butāna izvēlējās pretēju kursu un pa­augstināja maksu līdz pat 250 dolā­ru dienā.

Tomēr valdība tērē gandrīz miljar­du dolāru, lai netālu no Timpu uzcel­tu Izglītības pilsētu 400 hektāru pla­tībā. Ilgtermiņa mērķis ir piesaistīt starptautiskas augstskolas un 25 000 vai vairāk studentu, stāsta Pubs Tšerings, Butānas Tirdzniecības un rūp­niecības palātas ģenerālsekretārs. Iz­virzīts arī mērķis uzbūvēt augstākās klases slimnīcas un veselības aprū­pes centrus. «Mēs varētu kļūt par re­ģionālo centru, līdzīgi Šveicei,» viņš saka. «Daudzpusīga attīstība ir svarī­ga, taču mēs apzināmies grūtības. To, ko pārējās Āzijas valstis ir paveikušas 30-35 gadu laikā, mēs gribam paveikt tikai piecos gados.»

Šī jaku un nabadzīgo ganu valsts nekad nav izcēlusies ar ātru rīcību. Taču, Butānai pārejot no izolācijas uz starptautisku sadarbību, Dorži un citiem viņam līdzīgajiem būs jārāda ceļš. «Mums ir daudz bagātnieku,» saka Ljonpo Kandu Vangčuks, bi­jušais premjers un tagadējais ekonomikas ministrs. «Tashi, iespē­jams, ir lielākais, taču citi neatpaliek. Pārmaiņas strauji tuvojas. Mēs esam orientēti uz iekš­zemes kopējo laimi, taču IKL neizslēdz ma­teriālās labklājības pieaugumu.»

Leave your comment