Kad vecmāmiņa atstāja mantojumā dzīvokli, nekādu lielo uzmanību tam nepievērsu! Jā, protams, novērtēju viņas centienus un vēlmi mani nodrošināt ar kādu patstāvīgu vērtību, tomēr tolaik tas nelikās tik būtiski. Prātā riņķoja domas – pārdot! Dzīvoklis mazpilsētā, bet darbs jau sen mani saista ar galvaspilsētu. Te dzīvoju, īrēju savu mājoklīti un darbs arī šeit. Nu kam gan man dzīvoklīti mazpilsētā, 100 km attālumā no savas darba vietas?
Tomēr tolaik īsti pārdošanas plāni nerealizējās – te viens svarīgāks darbs, te kāds cits, un vispār, vispirms remonts būtu vajadzīgs, lai smukāk izskatās, tad arī var pārdot. Tā pagāja gadi, bet dzīvoklītis, kaut paremontēts, tika izīrēts un palika manā īpašumā. Mainoties otrajiem īrniekiem, apjautu, ka jāsāk domāt par dzīvokļa apdrošināšanu! Nav jau tā, ka īrnieki bija kādus posta darbus paveikuši vai kā citādi radījuši problēmas – vienmēr kārtīgi un pieklājīgi cilvēki, kas rūpējās par mājokli teju kā par savējo – vēl reizēm pieremontēja šo to, vienojoties par īres maksas pazemināšanu uz brīdi. Tomēr darba apstākļi mainās, cilvēkiem dzīves arī – tā tika mans dzīvoklītis pie otrajiem īrniekiem, kas diezgan skaidri uzreiz noprasīja vai tas ir apdrošināts!
Sākumā samulsu un diezgan lielā nesapratnē sacīju, ka nē un kam gan? Dārgi, nevajadzīgi un galu galā – nekas taču slikts līdz šim nav noticis, lai vajadzētu apdrošināšanu! Izrādās, maniem jaunajiem īrniekiem priekš bijusi gana nepatīkama pieredze – dzīvoklī plīsušas vecās trubas, kas nopludinājušas gan pašus, gan kaimiņus. Bet dzīvokļa saimnieks, kurš arī laicīgi par apdrošināšanas iespējām nebija domājis, diezgan agresīvi mēģinājis zaudējumus gan par savu, gan kaimiņu dzīvokli piedzīt no īrniekiem – sakot, jūsu dzīvošanas laikā gadījās nelaime, jūs arī atbildat par zaudējumiem! Jā, cilvēki balsta savas nākotnes darbības uz iepriekš iegūtu pieredzi, kas palīdz izvairīties no atkārtotas “kāpšanas uz grābekļa”.
Padomāju un sapratu, ka zaudētājos tāpat nepalikšu. Vienojos kopā ar īrniekiem pirkt apdrošināšanas polisi – lai gan man mierīgs prāts, gan viņiem.
Tā mans dzīvoklītis tika pie drošākas nākotnes! Un lai gan pagaidām nekādas lielās katastrofas atgadījušās nav, prāts ir mierīgāks un nav jāsatraucas par to, kā nu rīkoties un ko darīt tad, ja kāda nelaime patiešām atgadās!
