Piegriešanas un šūšanas īsais kurss

Piegriešanas un šūšanas īsais kurss«Pasūtītājs atnes man lapiņu ar uzmetumu vai bildi no žurnāla, un pēc diviem mēnešiem nes viņam uz noliktavu nogādāju gatavu, marķētu, iepakotu preci,» Marija Monosova aprakstu savu biznesu. Taču uzņēmējai nav pašai savas ražotnes – viņas uzņēmums Marka-M ir starpnieks starp apģērbu zīmoliem un šūšanas darbnīcām. Ma­rija uzņemas visa darba cikla organizēšanu – no dizaina izstrādes un apģērba konstruēšanas līdz reklāmas fotogrāfijām. 2012. gadā viņas pelņa bija aptuveni 42 tūkstoši, bet 2013. gadā – jau miljons eiro.

Marka-M īpašniece ir apģērbu firmas Festi­val dibinātājas Irinas Kononovas meita. Tomēr pēc Tautsaimniecības akadēmijas beigšanas viņa neiekārtojās darbā pie mātes, bet pali­ka Parīzē, kur mācījās augstskolu partnerības programmā. Modes galvaspilsētā bija grūti neaizrauties ar modi, un 2005. gadā Marija iestā­jās Francijas Modes institūtā (Institut FranĢais de la Mode). Studiju laikā viņu pieņēma darbā L’Oreal Parīzes birojā – viņa kļuva par zīmola Lancome menedžeri. Saņēmusi diplomu, Ma­rija atgriezās Maskavā un vēl dažus gadus nostrādāja L’Oreal, bet 2007. gadā pārgāja uz Fes­tival, kur bija izpilddirektore. «Es gribēju būt patstāvīga un pati pieņemt svarīgus lēmumus, nevis nodarboties tikai ar pāris produktu mār­ketingu,» skaidro Marija Monosova.

Festival nebija savas ražotnes, kolekcijas tika šūtas partneru darbnīcās. Iedziļinājusies procesa organizācijā, Marija sāka izlaist ārējo pasūtītāju apģērbu. Pasūtītāji bija Maskavas un reģionālie tirgotāji, kuri vēlējās veikalu plauk­tos redzēt speciāli viņiem radītus modeļus. Tas arī pamudināja Mariju attīstīt šādu starpniecī­bu un sākt pašai savu biznesu. 2010. gada rude­nī viņa aizgāja no Festival un nodibināja uzņē­mumu Marka-M.

Liela daļa starta kapitāla – 100 000 dolāru, kas bija pašas iekrājumi,- tika iztērēta telpu īrei, darbinieku nolīgšanai un citām vajadzī­bām. Vispirms Marija pieņēma darbā zino­šus apģērbu konstruktorus un tehnologus. Uz­svars tika likts uz lietošanai gatavu kolekciju radīšanu – dizaina izstrāde, materiālu izvēle un iepirkšana, ražošanas procesa kontrole, ser­tificēšana utt. Potenciālie klienti bija vairumtirdzniecības tīkli, vietējie interneta veikali, apģērbu pārdevēji katalogos.

Bijušajai Lancome zīmola menedžerei, kas bija pieradusi pie L’Oreal darba stila, šķita savādi, ka potenciālo piegādātāju jāmēģina sa­zvanīt teju piecas dienas. «Tagad man liekas absurdi tērēt veselu gadu, lai tikai tiktos ar cil­vēku, kurš pieņem lēmumus,» smejas Marija. Turklāt pārrunas parasti beidzās bez panākumiem – nebija neviena izpildīta līguma, ko parādīt kā piemēru.

Jaunā uzņēmēja neiztika bez vecāku pa­līdzības. Bankas nedeva kredītu apgrozāma­jam kapitālam. Kāds pazīstams baņķieris gan piedāvāja Marijai naudu pret viņas dzīvokļa ķīlu, bet summa bija pārāk nenozīmīga, tāpēc viņa atteicās. Sākumā Marka-M strādāja ar Festival pasūtījumiem, arī pirmie sadarbības partneri bija darbnīcas, kas šuva apģērbu šaiPiegriešanas un šūšanas īsais kurss firmai. Pakāpeniski tika veidota sava klientu bāze. Pirmais klients no ārpuses arī tika iegūts, pateicoties iepriekšējiem sakariem. In­terneta veikals Lamoda pārdeva zīmola Mana saldā kleita apģērbus, ko veidoja Festival, un Monosova cerēja, ka šis tirgotājs veiks pasūtījumu. Līdz tam nācās gaidīt veselu gadu, bet 2012. gadā Marka-M uzšuva Lamoda divas se­zonas kolekcijas ar zīmolu Lamania Trend, kā arī vēl dažas kolekcijas 2013. un 2014. gadā.

Apmēram 40% Marka-M preču tiek ražo­ti pēc Festival pasūtījuma, 60% ir ārējo klien­tu pasūtījumi, un tādu klientu divu gadu laikā salasījies vairāk par desmit. Par apģērbu šūšanu Monosova vienojas ar Maskavas un tuvākās apkārtnes fabrikām un darbnīcām. Patlaban Marka-M regulāri pasūta preces sešiem uzņēmumiem, vēl četriem pasūta izmēģinājuma modeļus, pārbaudot sadarbības iespējas. «Ne­paredzētu pasūtījumu gadījumā vienmēr ne­pieciešamas papildu ražošanas jaudas,» skaid­ro uzņēmēja. Galvenie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt potenciālos partnerus, ir aprīkoju­ma kvalitāte, darbinieku skaits un viņu grafiks, darba ražīgums. Ja visi šie parametri Mariju apmierina un uzņēmums kvalitatīvi izgatavo paraugus, tiek noslēgts sadarbības līgums.

Visbiežāk klienti vēlas nelielu daudzu­mu izstrādājumu, bet daudzus modeļus. No skiču radīšanas līdz modeļa ražošanas uzsākšanai Monosovai vajadzīga ne vairāk kā nedē­ļa. Sarežģīti pasūtījumi tiek šūti mazās privātās darbnīcās – tās vieglāk pielāgojas. Vienkāršākas lietas ražo lielos cehos, kas specializējas vienveidīgu izstrādājumu šūšanā. Ik pēc divām dienām Marka-M tehnologi dodas izbrauku­mos pie ražotājiem, lai uzraudzītu šūšanas procesu. Monosova neatklāj, pēc kādiem nosacījumiem strādā ar apakšuzņēmējiem, taču neslēpj, ka pagājušajā gadā, saražojot 50 000 apģērba vienību (kleitas, žaketes, džemperus, svārkus un bikses), uzņēmums guvis 10% tīrās peļņas, bet ieņēmumi bijuši miljons eiro.

Marka-M vēl pietrūka tikai kopīga projek­ta ar kādu pazīsta­mu modes dizaineru. 2013. gada septem­brī Marija Mono­sova parakstīja sa­darbības līgumu ar Maskavā un Londo­nā strādājošu dizai­neri Olgu Viļšen­ko. Olga sagatavoja kapsulas kolekcijas skices, savukārt interneta veikals Wildber­ries piekrita to pasūtīt un pārdot. Šajā gadī­jumā, nedrīkstēja izmantot zīmolu Vilshenko, un Monosova piedāvāja kolekciju izlaist uz­ņēmumam Festival. «Mana komanda vispār neiesaistījās. Izrādījās, ka Marka-M visu var izdarīt pati, turklāt augstā līmenī,» Forbes pa­stāstīja Olga Viļšenko.

Mercedes-Benz Fashion Week dalībnieces Viļšenko skices Marka-M īpašniecei izmaksāja vairāk nekā 100 tūkstošus eiro. Vai ieguldījums atmaksājās? Pēc Monosovas teiktā, Piegriešanas un šūšanas īsais kursskolekcijas izpirka ātri un pilnībā. Wildberries piegādā­ja 1500 kleitu, kuru mazumtirdzniecības cena bija 170-210 eiro. Wildberries modes nodaļas vadītāja Marija Rezjukova stāsta, ka kopu­mā uzņēmums ir apmierināts ar sadarbību un, iespējams, pasūtījumi tiks veikti arī turpmāk. «Viss būs atkarīgs no piegādātāja piedāvājuma, tiks vērtēts gan dizains, gan cena,» saka Rezju­kova, piebilstot, ka sadarboties ar Krievijas uzņēmumiem tomēr ir vieglāk un izdevīgāk nekā ar starptautisko zīmolu izplatītājiem.

Pret-a-Porte Catalogue, kas kopš 2013. gada aprīļa tirgo Laura Donati zīmola apģērbus, arī vēlējās iztikt bez importētājiem un meklēja ra­žotāju Maskavā. Kā apgalvo Pret-a-Porte Cata­logue ģenerāldirektore Jekaterina Darde, izvēle par labu Marka-M tika izdarīta, izpētot Krievi­jas ražotāju sarakstu, kuri bija gatavi pieņemt šādus pasūtījumus. «Mums bija svarīgi, lai pie­gādātājs pats izstrādātu kolekciju, veidotu ski­ces un nodrošinātu konstruēšanu; mēs tikai konsultētu un izteiktu savas domas,» skaidro Darde. Rudens-ziema 2014 būs vinu trešā uzņēmumam Marka-M pasūtītā kolekcija.

Marija Monosova ir izmēģinājusi spēkus dažādās tirgus nišās un vēlas nostiprināties katrā no tām, piemēram, piedāvājot Krievijas vairāk vai mazāk pazīstamajiem dizaineriem šūt viņu otro vai trešo līniju kolekcijas. Viņa cer, ka 2014. gadā viņas uzņēmuma ieņēmumi palielināsies pusotras reizes. Tiek domāts arī par sava zīmola izveidi – apģērbu pilnīgām sie­vietēm. «Tad arī varēs runāt par ārējo investī­ciju piesaisti,» spriež Krievijas Tautsaimniecī­bas akadēmijas un Institut Francais de la Mode absolvente. «Pēc pusotra vai diviem gadiem. Pagaidām uzņēmums tam vēl nav gatavs. Taču ir, pēc kā tiekties.»

Piegriešanas un šūšanas īsais kurss
AVOTS:

Leave your comment