Nekad neesmu varējis pilnībā izprast vai izjust teicienu, ka parāds nav brālis. Varbūt tāpēc, ka man nav brāļa, vai tāpēc, ka vidē, kurā es ap­grozos, parāds cilvēkiem ir gauži mīļš un ierasts – kā mājdzīvnieks, kā brālis. Mums valstī ir tāda masveida vājība, ka daudzi uzņēmēji mēdz pasmelt – it kā aizdot – naudas līdzekļus no sev piede­rošiem uzņēmumiem (citi pat atļaujas tādus aizdevumus izsniegt vadošiem darbiniekiem). Šādi iegūtus līdzekļus īpašnieki mēdz gadiem ilgi neatdot vai pat neplāno tos atdot, faktiski pārvēr­šot tos dāvanās.