Vismaz reizi dienā un dažkārt pat vēl biežāk dažādi birokrāti sankci­ju ieviešanu pret Krieviju raksturo kā «saliedētu un vienotu pieeju», uzsve­rot, ka «ir iesaistīti visi sabiedrotie». Šādus uzskatus pauž vairāki ASV sabiedrotie, īpaši dažas no entuziastis­kākajām jaunajām NATO dalībvalstīm Austrumeiropā, iezīmējot vīziju par pasauli, kurā Krievija ir kļuvusi par izstumto – daudz lielāku un aukstāku Ziemeļkorejas versiju.

Neesmu pārliecināts, kāds ir šo diez­gan optimistisko preses relīžu mēr­ķis. Runājot par Krievijas sodīšanu, pat paviršs skatījums uz situācijas realitā­ti nešaubīgi parāda, ka ne tikai starp­tautiska sabiedrība, bet pat Eiropas Sa­vienība ir bezcerīgi sadalījušās. Tas, ka nebūt ne visi vēlas agresīvu sankciju ie­viešanu, ir slikti glabāts noslēpums, un daudzas ietekmīgas ES valstis (piemē­ram, Vācija, Itālija un Austrija) ir aktīvā opozīcijā nopietniem centieniem vērst sankcijas pret Krieviju.