Tūrisms Antarktikā

AntraktīdaJa domājāt, ka Antarktīda ir vieta tikai zinātniekiem, viņu dīvainajai aparatūrai un viņu ne mazāk dīvainajiem ekspe­rimentiem, tad, bez šaubām, būsit pārsteigti, uzzinot, ka nokļūt ledus kontinentā šodien ir pietiekami vienkārši. Viss, kas nepieciešams, ir vēlme tur nonākt un noteikts daudzums naudas (sākot ar 6700 eiro no cilvēka). Tūrisms Antarktikā sāka attīstīties jau sešdesmitajos, bet pēdējo piecu gadu laikā to apmeklējuši 180 000 cilvēku. Tūrisma sezona ilgst no novembra līdz martam: sniega kalni kūst, veidojas klajumi, uz akmeņiem zaļo un rūsē ķērpji, čalo strauti, un visa fauna steidzas vairoties un paplašināt savas saimes. Tādēļ jau pirmajās novembra dienās no Ušuaijas Argentīnā virzienā uz Antarktīdas pussalu atiet pirmie kuģi ar tūristiem.

Bez tūris­tiem uz borta ir arī instruktori-pavadoņi-animatori (trīs vienā) un ekipāža (parasti in­ternacionāla). Jo mazāks kuģis, jo mazāka grupa, jo sātīgāka ir ekspedīcijas program­ma: izkāpšana krastā, iepazīšanās ar pingvīniem, nakšņošana sniegā zem dienvidu debesim un pat jūras peldes – ir taču vasara! Viens ieteikums: lai arī cik liels ir jūsu kuģis, tomēr nodrošinieties ar līdzekļiem pret jūras slimību – Dreika jūras šaurums (pa kuru jūs peldēsit divreiz pa divām dienām) var novest līdz maisiņam pat cilvēku ar veselīgu vestibulāro aparātu.

Starp citu, par veselību – vēl ceļojuma noformēšanas stadijā organizatori intere­sēsies, vai jums nav kādu hronisku slimī­bu, alerģiju, vai esat labā fiziskā formā un vai jums ir apdrošināšana ar maksimālu riska segumu. Precizēs arī jūsu svaru, augumu un drēbju un apavu izmērus, lai uz kuģa izsniegtu īpašus zābakus, ūdens­necaurlaidīgas bikses un jaku.

Pats sarežģītākais antarktiskajā ceļo­jumā ir sagaidīt brīdi, kad to visu varēs uzvilkt mugurā, paķert fotoaparātu un mesties pretim skaistajam. Īsināt laiku var lekcijās: tūristus māca atšķirt ping­vīnus (činsteps – tas ar svītru, Adeles – ar baltu apmali ap aci un seksti, Džentū – ar sarkanu degunu un visātrākais) vai jūras leopardu (plēsēja purns līdzīgs čūskai) no miermīlīgā krabju ēdāja roņa un apbrīnot veiklību, ar kādu mēnešiem ilgi gaisā dzīvojošais klaidonis albatross maina spārna leņķi un strauji paceļas augšup ar gaisa plūsmu…

AntraktīdaCilvēki uz klāja dežurē ar binokļiem, pētot katru horizonta centimetru – ja nu kaut kas parādās. «Nevar saprast, vai pretī peld kaut kāds baļķis?» – « Jā, tas taču, tas ir… Tas taču ir valis!» Kuprainie vaļi delverējas, pat lec ārā no ūdens. Divi piepeld klāt pie kuģa un sāk skatītājiem par prieku mest kūleņus. Kas var būt iabāks par šo? Tikai paziņojums, ka rit noderēs zābaki un jakas – mēs dodamies nraukāt pa līci gar aisbergiem, bet pēc :jm izkāpsim krastā paskatīties uz ping­vīniem tuvāk.

No rīta, atvērdami iluminatora aiz­karu, kas imitē nakti (mēs jau sen esam sķērsojuši 66. dienvidu paralēli polārās dienas pilnbriedā), saprotam: esam klāt! Visapkārt pilns ar aisbergiem. Aisbergi vaļi un aisbergi peles, aisbergi pilis un aisbergi sēnes… Uz viena guļ laimīgs ronis – lūk, par ko gribas kļūt nākama­jā dzīvē: ēst, gulēt, smaidīt, un lai visi apkārt sapņotu tevi nofotografēt.

Pingvīni uz mierīgo roņu fona izskatās darbīgi. Un vēl tie smaržo. Iedomājieties – tā, it kā vistu kūti vārītu garneles. Tieši tā. Un tas tāpēc, ka pingvīnu ēdienkarti galvenokārt sastāda krils, sīki planktona vēžveidīgie. Un viss ap pingvīniem ari pārklāts ar krilu, bet jau, tā teikt, pārstrādātā veidā.

Esam ieradušies sezonas vidū – lielākā daļa pingvīnu jau iekārtojuši ligzdas, izdē­juši olas un, kā tas pie viņiem pieņemts, uz maiņām tās perē. Bet pa koloniju klīst arī bezrūpīgi dīvaiņi, kas savas ligzdas vēl nav uzbūvējuši. Tādas lietas labad nav pat apkaunojoši nočiept olu kaimiņam: sagaidīt, kad saimnieks aiz­griezīsies vai aizmigs, sāņus pielavīties un uzmanīgi izvilkt! Nav pieķerts – nav zaglis, ja pieķerts – tiek skaļi lādēts un saņem spēcīgu kniebienu.

Tuvāk par pieciem metriem pingvī­niem klāt iet aizliegts. Lai dumjie tūristi netraucētu putnus, cilvēku kustību regulē instruktors. Katra antarktiskā ceļotāja kolekcijā atradīsies kāda ami­zanta bilde – bars cilvēku stāv un gaida, kamēr garām paies pingvīns.

Antarktiskais protokols ir diezgan stingrs – te aizliegts ne tikai piesārņot, bet ari pat izkāpt krastā ar nedezinfi- cētiem apaviem nedrīkst, lai neienestu neskartajā kontinentā kādu sērgu. Neko nedrīkst arī paņemt līdzi uz mājām – ne akmentiņu, ne spalviņu, ne gliemežvā­ku. Viss, kas paliek ceļotājam, ir foto­grāfijas un atmiņas. Un tas nav maz.

Leave your comment