Vērtīgs manikīrs

manikīrsDaudzi cilvēki uzskata, ka iekšējais skaistums, kas sevī iekļauj labu raksturu, vērtības, attieksmi pret dzīvi un apstākļiem, kā arī vēl citas lietas, ir svarīgāks par ārējo skaistumu. Lai arī tā ir neapšaubāma patiesība, tomēr tieši ārējais izskats ir tas, kuru pamanām un novērtējam vispirms. Jau no neatminamiem laikiem cilvēki ir rūpējušies par savu skaistumu, veicot dažādas procedūras, un kā viena no senākajām skaistumkopšanas procedūrām, kas aizsākusies vairākus tūkstošus gadu senā pagātnē un saglabājusies līdz pat šai dienai, ir manikīrs.

Mūsdienās nagu kopšana, krāsošana un izdaiļošana ir pavisam ierasta un ikvienam brīvi pieejama darbība, taču tā tas nav bijis vienmēr, jo agrāk to varēja atļauties tikai augstdzimušas personas, tādējādi apliecinot savu statusu un varenību. Piemēram, Senajā Ēģiptē krāsot sarkanus nagus drīkstēja tikai faraons un priesteri, taču mūsdienās tieši šī krāsa sieviešu vidū ir iemantojusi vislielāko popularitāti, un tā uzskatāma par klasiku. Senajā Ēģiptē manikīram tika pievērsta īpaši liela nozīme, un par to liecina tas, ka pat pēc faraonu nāves viņu greznajos zārkos blakus tika novietos roku kopšanas komplekts.

Senajā Ēģiptē saknes meklējamas arī mūsdienās tik ļoti iecienītajai nagu pieaudzēšanai. Ēģiptieši uzskatīja, ka viņu dievu āda un nagi ir klāti ar zeltu, tādēļ augstdzimušie, lai vēl vairāk tuvotos dieviem, pie saviem dabīgajiem nagiem piestiprināja garus ar zeltu klātus nagus. To darīja gan vīrieši, gan sievietes, taču mūsdienās vīriešiem pieņemts būt ar īsiem, koptiem nagiem, garos un izrotātos atstājot tikai sieviešu ziņā.

Senajā Romā un Grieķijā pastāvēja uzskats, ka nagu rotāšana ir tikai vīriešu privilēģija, un sievietes to darīja reti. Arī Senajā Ķīnā valdīja savi noteikumi attiecībā uz manikīru, piemēram, katrai cilvēku grupai bija noteikta konkrēta krāsa, kādā drīkstēja rotāt nagus – augstdzimušajiem, protams, tā bija zelta vai sudraba.

Lai arī mūsdienās visi nagu kopšanas līdzekļi veidoti no dažādām ķīmiskām vielām, agrāk to sastāvā bija tikai dabīgas izcelsmes komponenti. Senajā Ķīnā lietoja nagu krāsu, kas tika veidota no skudru oliņām, bišu vaska un augu līmes, kā arī daudzviet citur krāsas iegūšanai tika lietota dažādu kukaiņu izdalītā sekrēcija. Lai iegūtu sārtu nagu krāsu, nagus mēdza ieziest ar dzīvnieku asinīm un aitas taukiem. Senajā Ēģiptē, Romā un Grieķijā nagu krāsošanai izmantoja augu maisījumu jeb tā saukto hennu, kas ir plaši pazīstama arī mūsdienās.

Salīdzinot ar iepriekšminētajām nagu krāsošanas metodēm, indiāņiem tās bija daudz nepatīkamākas un sāpīgākas. Izmantojot speciālas adatas, krāsu ievadīja nagu saknē, līdz ar to nagus nebija jākrāso, jo tie jau auga krāsaini. Arī nagu vīlēšana bija nepatīkams process – tie tika berzēti pret asu akmeni.

Līdz ar industriālo revolūciju jeb rūpniecības apvērsumu 18.gadsimtā strauji sāka attīstīties arī nagu kosmētikas un kopšanas līdzekļu ražošana. Pateicoties tam, 20.gadsimta sākumā manikīrs atkal piedzīvoja savu uzplaukumu, un tā vēl joprojām ir viena no vispieprasītākajām skaistumkopšanas procedūrām. Mūsdienās pieejami daudzi manikīra veidi, piemēram, klasiskais manikīrs, manikīrs ar gelish pārklājumu, gēla nagi un citi, un šajā jomā notiek nepārtraukta attīstība un inovāciju ieviešana.

Leave your comment